Abgunstes muiža – vieta, kurā apvienots autentiskums, radošums un funkcionalitāte. Šādas sajūtas man radās pēc muižas apmeklējuma. Dodoties pa Zemgales līdzenumu līkumotajiem lauku ceļiem, nevar nepamanīt ceļa malā esošo, 1780.gadā celto muižu, kas sākotnēji celta kā medību pils. Patiesībā pat pārņem tāda, kā sirreālistiska sajūta, kad braucot un vērojot plašos laukus, pēkšņi acis sastop kultūrvēsturisku pieminekli. Un, kā izrādās, šī skaistā ēka sevī glabā ne tikai vēsturiskas liecības, bet tai ir arī plašs skats uz nākotni.

Raugoties no restaurācijas viedokļa, jūtams liels saimnieku respekts attiecībā uz ēkas vēsturiskajām vērtībām. Lai arī gluži kā lielākā daļa vēsturisko celtņu, arī Abgunste, laika gaitā ir piedzīvojusi visdažādāko attieksmi (vai pareizāk sakot ne attieksmi) un pārmaiņas, tomēr kopš 2016.gada muiža pamazām ir sākusi atgūt savu pirmatnējo veidolu. Liekie, neatbilstošie uzslāņojumi ir tikuši likvidēti un pēc iespējām saglabāti tie oriģinālelementi, kuri joprojām veic savu funkciju – logu rāmji, palodzes, durvis, grīdas, anfilāde. Savukārt objekti, kas laika zoba dēļ savu funkciju vairs nav spējīgi pildīt, ir tikuši aizstāti ar precīzu atveidojumu, piemēram, daļa no muižas logu rāmjiem, koka palodzēm, sliekšņiem. Precīzi atveidotas arī cinka notekūdens sistēmas, kuru izejošie gali veidoti pēc turpat muižā atrastā oriģināla parauga. Iekštelpu sienas atsegtas līdz oriģinālajam krāsojumam un atsevišķās vietās papildinātas ar vēsturisko kaļķa apmetumu. Savukārt muižas ārējā fasāde lielos apmēros saglabājusies neskarta, ar atsevišķiem bojājumiem tomēr vizuāli labā stāvoklī. Tam visam papildinājumā, celtnes atjaunošanas procesā tiek izmantoti iespējami dabīgi un saderīgi materiāli – kaļķa apmetums, lineļļa, dabīgi vaski.

Vēsturiski jaunuzceltā muiža tā arī netika iekārtota atbilstošā interjerā un pirmais iekārtojums tajā parādījās tikai līdz ar skolas ierīkošanu tajā. Šodien ēkas interjerā savienots gan vēsturiskais, gan mūsdienīgais stils, tomēr, manuprāt, tas ir ļoti veiksmīgi integrēts un respektē muižas autentiskumu. Muiža ir labiekārtota, un daļa no tās kalpo kā viesnīca. Tomēr arī to labiekārtojot, nav aizmirsts par pirmatnējo. Atsevišķās istabās vēsturiskie atsegumi izmantoti kā estētiski baudāms dizaina elements, ļaujot ielūkoties arī dziļāk par sienas apmetumu.

Paralēli muižas atdzimšanas stāstam tā ir kļuvusi arī par visdažādāko cilvēku satikšanās vietu. Jo kas gan ir vieta bez cilvēkiem tajā, vai ne? Un šeit sākas stāsts par kultūrvēsturiskas celtnes funkcionalitāti. Kā izrādās, tad šeit cilvēki ne tikai svin dzīvi, atpūšas un priecājas par, pārsimts gadu atpakaļ, radītu kultūras pieminekli, bet stāsts tiek turpināts un Abgunstē kultūra tiek radīta no jauna. Muižā ierīkota tekstila darbnīca, keramikas ceplis, kā arī izvietots galdniecības aprīkojums, kas noder arī pašas muižas atjaunošanas darbos. Ļoti priecē, ka daļa no muižā radītajiem mākslas darbiem ir uz palikšanu turpat, veidojot dabīgu simbiozi. Māksla šeit tiek ne tikai radīta, bet arī baudīta gan muzikālā, gan ēdiena izpausmē.

Savu atdzimšanas stāstu piedzīvo ne tikai pati muiža, bet arī tās apkārtne. Ņemot vērā šos pašus principus – saglabāt saglabājamo, respektējot autentisko, un pēc iespējas tuvāk oriģinālam atjaunot atjaunojamo, atdzimusi turpat blakus esošā saimniecības ēka jeb klēts. Oriģināli saglabājušās klēts sienas, vienas durvju viras, daļa no koka sijām un daļa oriģinālā māla dakstiņa. Savukārt atjaunošanas darbos, par paraugu ņemot oriģinālus, atjaunotas vairākas durvju viras un piemeklēti trūkstošie jumta dakstiņi. Priecē, ka tie celtnes elementi, kas vairs nav spējīgi pilnvērtīgi veikt savas funkcijas, joprojām tiek novērtēti un spēj būt noderīgi – oriģinālās klēts koka sijas tiek izmantotas kā apmales, turpat blakus esošajā kasešu veida dārzā.

Ainavu lieliski papildina divi ūdens dīķi, kas saglabājušies vēsturiski. Savukārt, no jauna tiek veidoti celiņi, košumdārzs un jaunuzceltas divas oranžērijas. Un gluži tāpat, kā muižas iekštelpas, arī tās teritoriju iekļaujoši papildina mūsdienu māksla.

Pēc Abgunstes muižas apmeklējuma pārņem laba un mierpilna sajūta. Ir liels prieks un gandarījums par tur darbojošos cilvēku paveikto. Salīdzinoši īsā laika periodā muiža ir ne tikai atdzimusi estētiski, bet jau spēj funkcionēt plašākā spektrā, pulcējot gan domubiedrus, gan kultūrvēstures un mākslas cienītājus, gan tos, kuri vienkārši vēlas izbaudīt īpašāku gaisotni, svinot svētkus. Turklāt četrkājaino draugu pulks, lampiņu virtenes un piemeklētie augi rada īstu māju sajūtu.

Fotogrāfijas no pasākuma skaties šeit. Fotogrāfs Rūta Sūna.

 Sagatavoja Zane Gierta

IP “Restaurācija” 18.V gr.